TOXIC IRONY

Šodien upe mūs sagaidīja ar klusumu 🤫 - pārāk aizdomīgu parastai copei. Upe stāvēja gandrīz nekustīga 🌊, krasti bija saspiesti sniegā ❄️, bet rīta migla lēni cēlās augšup 🌫️⬆️. Mēs ar biedru saskatījāmies 👀: tādas dienas vai nu ir tukšas 🚫🎣, vai paliek atmiņā uz ilgu laiku 🧠✨.
Pirmās stundas bija kā pacietības pārbaudījums ⏳. Ne copes 🎣❌, ne mazākās zīmes. Un pēkšņi - ass sitiens ⚡🎣. Taimiņš paņēma nikni 😈🐟, pārliecinoši 💪, un, kad izvilku pirmo 🐟➡️✋, kļuva skaidrs: zivs šeit ir ✅, un cope noteikti būs 🔥. Nostaigāts tika daudz 👣, copes bija retas, bet drošas - katra kā izaicinājums 🎯. Kopā es noķēru piecas 🐟🐟🐟🐟🐟, divas norāvās 😤💨, biedrs - divas 🐟🐟.
Kad devāmies prom 🚶‍♂️🎒, kļuva jūtami aukstāks 🥶❄️, upe atkal apklusa 🤫🌊, un, it kā atvadoties no mums 👋, sāka celties viegla migla 🌫️✨ - it kā nekas nebūtu noticis. Un tikai galvā grozījās doma 💭 - cik daudz lašu un taimiņu vēl palika tur, dziļumā 🐟⬇️, vērojot mūs 👀 un gaidot nākamo vizīti. ⏳🎣🌊